Stikls parasti ir izolators istabas temperatūrā, bet īpašos apstākļos tas var vadīt elektrību.
Stikls galvenokārt sastāv no nemetāliskiem minerāliem, piemēram, silikātiem. Tā iekšējā atomu struktūra ierobežo elektronu kustību normālos apstākļos, nodrošinot tai lieliskas izolācijas īpašības istabas temperatūrā. Tāpēc parastie stikla izstrādājumi, piemēram, logi un krūzes, tiek plaši izmantoti kā elektriskie izolatori ikdienas dzīvē un rūpnieciskajā ražošanā.
Tomēr, ja stikls tiek pakļauts augstām temperatūrām, tā iekšējā atomu struktūra mainās, palielinot elektronu kustīgumu un, iespējams, izraisot tam zināmu vadītspēju. Ir svarīgi atzīmēt, ka šī vadītspēja parasti ir vāja, un stikls augstā temperatūrā mīkstina vai pat kūst, padarot to nederīgu lietošanai kā vadošs materiāls.
Turklāt ir īpašs stikla -vadošs stikls, piemēram, ITO vadošais stikls. Šāda veida stikls nodrošina vadītspēju, uz parastā stikla virsmas uzklājot vadošu plānu plēvi (piemēram, indija alvas oksīdu). Šāda veida vadītspējīgam stiklam ir plašs pielietojums tādās jomās kā šķidro kristālu displeji.
Kas attiecas uz zibens ietekmi uz stiklu, neatkarīgi no tā, vai stikls ir izolējošs vai nē, milzīgā zibens enerģija var izraisīt nopietnus bojājumus. Tāpēc pērkona negaisa laikā stikla izstrādājumi jāglabā ārpus telpām vai vietās, kur var zibens spēriens.
Rezumējot, stikls istabas temperatūrā ir izolators, taču īpašos apstākļos (piemēram, augstā temperatūrā vai īpašā apstrādē) tam var būt zināma vadītspēja. Turklāt eksistē īpaši izstrādāts vadošs stikls, lai apmierinātu konkrētu jomu vajadzības.
